kā mēs braucām hanoveri lūkoties11.05.10
Teksts: markins, Foto: dažādi autori
Kā runāja senie vaboļvīri nu jau ar desmit un vairāk gadu pieredzi, tad Hannovere esot tā mistiskā vaboļvieta, kur katram, kam vabole un Aircooled kustība kaut nedaudz sirdī mīļa, ir jāapmeklē. Un tā tas arī notika, pirmais maijs nāca ar joni, un operatīvi tika nokomplektēta vaboļdomājošokomanda- sešu indivīdu izskatā ar diviem rūdītiem (vismaz mums tā pašiem šķiet) air cooled pārstāvjiem, diviem rūdītiem pārstāvju draugiem, kam garšo Tērvetnieki, un divām dāmām – tīri busa balansam un fonam. Tiesa gan ceļa posms Rīga – Hannovere netika veikts iekš air cooled (čota noraustījāmies un auto sezonai arī vēl tā kā līdz galam nebija gatavi), tieši tāpēc tika izlemts, ka nepieciešams buss – party buss! Pie busa tikām – izvēlējāmies maksimāli ērtu un lielu 9viņvietīgo shadowline bušeli ar bagāžas vietu kādam motoram vai spārnam ko atgādāt mājup no tirdziņa. Un tātad – aprīkojušies ar Tomtomu un radaru detektoru uzsākām ceļu uz savu galamērķi.
Izbraucām ap 22.00 vakarā, lai pa nakti var vilkt cauri Leišiem un Poļiem. Leišus šķērsojām veiksmīgi – bez zaģerškām. Polijā, protams, ka uz robežas mūs apturēja un jā – kā gan busu, kas no matu galiem līdz papēžiem ir melns kā velns nepturēsi – sākās baterijas spīdināšana zem auto, jautājumi par kontrobandu – bet kad izspļāvām veco labo joku, ka esam sportisti (mi ņe kurim i ņe pjiom) – poļu robežsargs sāka smieties un teica, lai laižam prom.
Tālāk Polijā sāka palikt neinteresanti, jo bremzēšana pie katra miesta sāka iedzīt depresijā – līdz uzradās fūra, kas vilka caur poļu miestiem ,kur jābrauc 60 vismaz 90 vai 100….. bet laikam ejot arī tas palika neinteresanti un tad radaru detektors tika uzregulēts tā, lai tas rēc uz visiem kaķiem zaķiem un vārtiem, tika uzvilktas saulenes, lai radara zibenis neapžilbina acis (joks), un tad sākās sprintiņš ar vidējo ātrumu 110 ,120km caur tiem sū.. miestiem…
Tā palēnām ripinot aizripinājām līdz Vācijas robežai-pārmaiņu pēc braucām pāri Oderei un iebraucām vasarā ,kur zied ķirši, rapsis un zāle ir zaļāka kā Aigara buss. Tā nu sanāca, ka ar visām pīppauzēm Hannoverē iebraucām ap 19.00 vakarā! Operatīvi tika sameklēta pasākuma norises vieta – un jau brīdī, kad placī bija labi ja 15% dalībnieku, es sapratu, kapēc šī vieta ir jāapmeklē vismaz reizi mūžā. Tā mēs atradām naktsmītnes un izplānojām savu vakara grafiku, kas trijos vārdos saucās aircooled, beer, aircooled un tikai tad sex & rock n roll.
Visa nakts tika pavadīta tai sasodītajā treffena placī, kur uz asfalta tika uzklāta piknika sega, kas bija bāzēšanās stratēģiskais punkts – karoče party point. Viss ko atceros tālāk ir rīts, kad atsevišķi indivīdi pamodās viesnīcas numuriņā, savukārt otra indivīdu grupa – ja jau pikniks, tad pikniks – pamodās busā. Es tai skaitā. Un pamodās ar vienu domu – ātrāk uz Messe parkplatz. Nu jūs mani sapratāt. Un jā, tā stunda bija situsi. Acu priekšā pavērās skats no 60to gadu filmām. Iela, kas virzījās gar Messes placi, bija pārpildīta ar vabolēm, busiem, karmmaniem, kūbeliem utt. utp.
Kā jau Letiņiem pieņemts – pirmais, ko apmeklējām bija detaļu tirdziņš, kas dalās divās daļās: new un otra – mana mīļākā – garage sale. Ko tik tur nevar nopirkt…… Tirgus pēc apmēriem varētu būt aptuveni kā divas Mola āra stāvvietas. Tā mēs tur pavadījām kādas 4 stundas. Un tad sākās pasākuma patīkamākā sadaļa show & shine, kur katrs sevi cienošs fricis ripināja savu air cooled rumaku uz piedestāla kur notika vērtēšana. Tika nospriests, ka labāk reizi gadā atbraukt uz Hannoveri nekā katru mēnesi pasūtīt vw speed vai Ultra, jo šeit redzētais ir 1000 reizes lielāks un iespaidīgāks. Split busi kā dubļi, oval – 5 nē 10 nē 25 nē vairāk, par meksikas brīnumiem vispār nerunājot. Tika apskatītas arī pāris vaboļizvirtības – vaboļlimuzīns un roadsters! Kā sacīt jāsaka nav ko tur gudri di…. – labāk vienreiz redzēt, nekā 100 reizes dzirdēt. Tā viss mūsu 1 maijs tika pavadīts vaboļpļavā.
Mājupceļā emociju iespaidā iegriezāmies leģendārajā Wolfsburgā – un protams vw muzejā, kas nedaudz nobālēja pēc redzētā Hannoverē, bet tradīcijas lauzt nevar, ja esi Hanoverē un neesi muzejā, tas ir tas pats kā hokejs bez alus. Un tā pārsātināti ar pozitīvām emocijām, pilnām fotokamerām ar iemūžināto, šādiem tādiem vaboļnieciņiem no tirgus, pilnu busu ar lēto Budweiseri un nosauļoto pieri (laiks mūs lutināja – ēnā 24C saulē 27C) mēs uzņēmām kursu uz mājām. Atsaucoties uz seno vaboļvīru ieteikumu, varu akreditēt teikto un pasvītrot – jā, tas tiešām vismaz reizi dzīvē ir jāredz
kuro gadu jau es sev solos veikt šo soli… huh, pat skaits jau nojucis. prieks, ka ir cilvēki, kas nevis runā, bet dara!!!
Labi rūkts!
vēl joprojām tās Hannoveres emocijas neļauj naktīs gulēt
Es zinu ko tas nozīmē. Pēc Hessisch Oldendorf pasākuma, emocijas vēl mēnešiem ilgi virmoja!
izsmejos par autora lietoto valodu